Kā rodas bronza?

Šis būs mazliet ceļojuma stāsts ar laimes piesitienu, jo oficiālā informācija un stāsti jau lielai daļai orientieristu ir zināmi – Līgai Valdamanei 3. vieta Eiropas jauniešu čempionātā sprintā! Kā rodas bronza? Nu kurš gan to lai zin, bet tas nenotiek ātri un nemaz arī viegli. Varbūt pareizāks jautājums - kad rodas bronza?
Šīs nedēļas sākumā Latvijas jaunatnes izlase atgriezās no Francijas, kur nelielā ciematā Bugeat risinājās Eiropas jauniešu čempionāts orientēšanās sportā. Izlases sastāvā startēja arī trīs Valmieras sportisti – Līga Valdmane, AtisHeinols un Daniels Kārkliņš.
Atim un Danielam šīs bija pirmās šāda līmeņa sacensības, Līgai - ceturtās un arī pēdējās, jo nākošgad jāstartē junioru grupā. Tā nu sanāca, ka pēdējā brīdī arī es ielecu lidmašīnā, lai dotos līdz izlasei. Izlidojām trešdienas rītā uz Parīzi – ak, tas skan tik skaisti! Skaistums beidzās jau Parīzes lidostā, kur par savām īres mašīnām cīnījāmies 3 stundas. Drošības nauda, kas jāiemaksā pie mašīnas saņemšanas šajā valstī ir ārkārtīgi augsta – 1000EUR un tā kā mums vajadzēja 3 mašīnas, tad tas izmaksāja 3000EUR, tad, kā vienmēr, joki ar kredītkartēm, kuras neņem un karšu limitu beigšanos uz atlikušajām, kuras ņem. Galā jau tomēr tikām, bet ar to prieki nebeidzās. Atverot savas mašīnas durvis sapratu, ka nu gan ir ziepes – automāts, ar tādu biju braukusi vienu vienīgu reizi un tad pa lauku ceļu, bet tagad pēc īsa brīža būšu Parīzes ielās un uz autobāņa. Labi, ka vismaz lidostas stāvlaukums vairākos stāvos- kamēr tiku līdz lejai, bija laiks patrenēties. Lieki teikt, ka no Parīzes neko neredzēju, jaunieši tomēr Eifeli vienā brīdī bija pamanījuši. Pēc 6 stundu brauciena, jau vēlā vakara stundā ieradāmies galā – vakariņas esam nokavējuši un neviens necenšas mums tās sagādāt. Tiekam nosūtīt uz savu gulēšanas vietu – kādu privāto kempingu ar ļoti vienkāršām, mazliet noplukušām mājelēm. Neviens arī tur mūs nesagaida – atrodam mājiņas uz kurām rakstīts – Latvija un dodamies gulēt. Jāsaka, ka mums vēl bij paveicies – lietuvieši dzīvoja citā kempingā, kur mājiņām logus ielika 3. dienā, tad gan viņi priecājās, uzreiz rezultāti uzlabojās!
Nākošā dienā divi modeļi- mežā un ciematā, mazliet ieskrienamies. Mežs gana džungļains – asi krūmi, kazenes, izcirtumi ar zariem un tos, kas pirmo reizi šādā pasākumā, pārsteidza kalni. Nu ir, ir tie augsti. Pilsētas skrējiens kā jau visur – ielas, mājas, pagalmi, parki. Vakaru pavadām mierīgi savā kempingā. Esam nogāzē, lejā ieleja, skaista saule riet pāri tai, mazliet mākoņos. Līgai puiši palīdz uzkāpt uz mājiņas jumta un tur viņa viena sēž labu laiku vērojot aizejošo dienu…
Pirmās sacensību dienas rīts uzaust mazliet vēsāks un apmācies, brīžam nokrīt kāds lietus piliens. Pošamies pirmajam startam – sprints – citā pilsētiņā, 25km no sacensību centra. Sprints pilsētā ir diezgan jauna disciplīna orientēšanās sportā, kas savu popularitāti iegūst ļoti lēnām. Tā ir krietni skatāmāka par citām, mežā notiekošajām. Sprintā ātrumi lieli un nepieciešams ātrs un precīzs darbs ar karti, sprints nepiedod kļūdas. Latvijas sportistiem sākotnēji šāda līmeņa sacensībās grūti bij iekļūt pat 40niekā. Pēdējos gados situācija ir drusku uzlabojusies, mēs skrienam vairāk sprintus un nu jau ir vairākas medaļas Latvijai šajā disciplīnā – Rūdolfam Zērnim, Sandrai Grosbergai un šogad pirmo reizi arī S18 grupā Līgai. Pirms Eiropas čempionāta skrējām vairāk sprintu kā iepriekš, pie kam Līga startēja Elites grupā, lai varētu skriet tehniski sarežģītākas distances.
Lielo sacensību īpatnība – karantīnas zona – visiem sportistiem noteiktā laikā ir jāierodas šajā zonā un jāpaliek tajā līdz starta brīdim, arī treneriem nav atļauts staigāt iekšā un ārā – ja esi izgājis, tad atpakaļ vairs netiec un arī iziet var tikai uz organizatoru transportu, kas aizved līdz finišam. Līdz ar to sportistiem, kuri startē beigās, šajā zonā jāpavada vairākas stundas un līderi parasti ir tie, kas startē beigās un tas prasa gana lielu psiholoģisko stabilitāti – vairāk kā stundu skatīties, kā konkurenti pamazām dodas prom, rezultāti šeit nav zināmi. Tā nu pamazām viens aiz otra latvieši dodas distancē, arī Baiba un Oskars(vēl divi mūsu izlases treneri) pamazām atstāj karantīnas zonu. No latviešiem Līgas starts priekšpēdējais, aiz viņas vēl tikai Mikus Puriņš. Līga dodas sildīties, sākotnēji saka, ka smagi mazliet, bet vēlāk vairs daudz nerunā. Stāvam priekšstartā- sportists dodas starta koridorā 8minūtes pirms sava starta un starts atrodas krietni tālāk. Neviens tur līdz vairs nevar doties un starta brīdi neredz. Divas minūtes pirms Līgas startē igauniete Laura. Līga aiziet. Sagaidu vēl Mika ieiešanu un tad gan ātri uz finiša zonu, josprints jau ilgst tik drusku vairāk par 10min. Ieejot skvērā, kur izvietots finišs, saprotu, ka esmu īstā franču bardakā – koki, dzīvžogi, celiņi, ar lentām veidoti nožogojumi, mašīnas, teltis un pa vidu tam cilvēki, nesaprotu kā tikt līdz vietai, kur redzēt finišu. Informators runā franciski, pa retam arī ko angliski. Pēkšņi dzirdu, ka otrajā radio punktā S18 grupā ir jauns labs laiks – Līga Valdmane iet pa 3. vietu. Nu tak vajag vēl ātrāk pie tā koridora tikt, laužos, kamēr izlaužos. Sportisti lec ārā no krūmiem un sākas marķēts posms uz pēdējo punktu, bet tas novietots kaut kā sāņus aiz līkuma. Daudzi paskrien tam garām, troksnis liels, skatītāju daudz, visi kliedz. Arī Danielam šis pēdējais punkts bija radījis problēmas . Zinu, ka visu izšķirs sekundes, katrai Līgas kustībai varbūt izšķirošas sekas. Gaidu finišā, izskrien igauņu meitene, tātad Līgai būtu jānāk pēc apmēram minūtes, nenāk, nenāk! Kļūda? No krūmiem parādās vēl viena igauņu meitene – esmu kļūdījusies, šī ir Laura! Tad jau viss vēl labi, gaidam atkal! Nāk! No pēdējā punkta uz finišu smiltis vien noput, informators ziņo – trešā! Labi, bet viņa nestartēja pēdējā un tas nozīmē, ka jāturpina gaidīt. Pati saka, ka ir sabremzējusies uz to pašu pēdējo punktu, jo leģendā zīmēts marķēts posms, bet no priekšpēdējā punkta marķējums nav bijis, skrējusi kaut kur… paskatos leģendā- nu nav trenerīte iemācījusi visu leģendās saprast, marķētais posms sākas pusceļā uz pēdējo punktu. Informators runā franciski un ilgi neko nevar saprast- ir vai nav tā trešā vieta. Laikam jau ir. Ir! Turpat skvēriņā, pa vidu finiša koridoram atklāšanas parāde, apbalvošana. Īsais laimes mirklis, kad saproti gadiem ilga, interesanta, bet smaga darba jēgu, kad saproti vajag vai nevajag tev to vēl. Līgai izdevās, šoreiz izdevās! Vienu sekundi aiz viņas Čehijas sportiste. S16 grupā 3. vietā pat trīs meitenes! Sandra ar nelielu kļūdu 13. vietā – ļoti labs rezultāts!
Sacensību laikā īss tas laiks priecāties, jo nākošā dienā garā distance – fiziski grūts pārbaudījums, jāpaspēj atjaunoties un sagatavoties. Vakarā uz mājiņas jumta jau bariņš to sēdētāju. Atkal skaists saulriets un mazliet vēsāka nakts.
Garā distance 10km no sacensību centra, atkal karantīnas zona mežā, kalna virsotnē. Visapkārt daudz beku. Pamanām šodienas problēmu – uz visu lielo cilvēku skaitu(ap 300sportistu) tikai 4 tualetes, visu laiku stāv rinda, pārbaudām, ka tas ilgst ap 20 minūtēm, iesildīšanās laikā veltīt 20 min tualetei hmmm…. pārmaiņus ar Baibu stāvam rindā un tad atdodam šo vietu saviem sportistiem, jautri gan. Šī diena neatnes medaļu Latvijas komandai un būtībā ir diezgan slikta, izņemot Miku Puriņu, kuram izcils starts debijas čempionātā - 9. vieta. Pārējos pievīla kļūdas distancē un pēc tās katram iespējams ilgi analizēt kas un kāpēc traucēja noskriet labāk. Apvidus ne visai ātrs, fiziski smags.
Pēdējā dienā stafete –emocionāli saspringtākais posms čempionātā . Norisinās 45km no sacensību centra, skaistā vietā, stāvā ezera krastā no kura paveras brīnišķīgs skats uz salām un laiviņām, kas līkumo ap tām. Jau pēc pirmā etapa kļūst skaidrs, ka uz augstām vietām Latvijai necerēt – gan kļūdas, gan ātrums par mazu, kas nu kuram, tomēr par galveno problēmu šīgada startam uzskatu nepieredzējušos dalībniekus. Daudzi bija pirmo reizi iekļuvuši izlasē ne tikai 16, bet arī 18 grupā. Izlase kopumā jauka, draudzīga, tomēr palika iespaids, ka daļai jauno sportistu tas bija tik kārtējais masu mačiņš, kur kļūdas ātri aizmirstas un uz starta iziet ar domu -kā nu sanāks, tā būs labi un forši ir kopā atpūsties.
Pēc stafetes organizatoru sarūpētais brauciens ar kuģīti uz vienu no salām, tur pusdienas un komandu kopvērtējuma apbalvošana. Tās arī sacensību beigas. Vēl apbraucam apkārt visam ezeram, pāris reižu piestājot skaistās vietās. Manas mašīnas degviela iet uz galu un vajadzētu uzpildīties, tikai viena problēma – ir svētdiena un mazajās pilsētiņas, kam braucam cauri, degvielas uzpildes stacijas ir slēgtas! Mazs stresiņš jau rodas, līdz tomēr izdodas atrast atvērtu automātisko tanku. Fuuu, nebūs jāstumj. Pa ceļam vēl atrodam skaistu ainavu pār upi un aizbraucam uz nelielu elektrostaciju ar milzīgu dambi. Interesanti bij tas, ka šis dambis celts no 1942.-1944. gadam – Eiropā plosās karš, bet francūži ceļ elektrostacijas.
Nākošajā rītā jau 5 izbraucam uz lidostu, atkal 6 stundu ceļš, kur pēdējās divas jāpavada Parīzes sastrēgumos, tagad Eifeļtorni pamanu arī es, automātiskā kārba ir tomēr diezgan ērts pasākums. Braukšanas ātrums tur 8 km stundā. Likās jau, ka lidmašīna pacelsies bez mums.
Nu ko nu? Trenējamies tālāk? Danielam jau šonedēļ starts Latvijas Olimpādē Liepājā, Atis met skrienamās čības pie malas un turpmāko mēnesi pavadīs kopā ar savu velosipēdu – jau augusta vidū Pasaules junioru čempionāts veloorientēšanās Ungārijā. Līga mazliet atpūšas un pēc neilga brīža uzsāks gatavošanos ziemas sezonai – tur galvenais starts Pasaules junioru čempionātā, kas februārī notiks Latvijā! Tāda nu ir tā sportistu dzīve!
Paldies visiem jauniešu atbalstītājiem – Valmieras pilsētas pašvaldībai par jau gadiem ilgu regulāru atbalstu mūsu jauniešiem(čempioni nerodas vienā dienā), Kocēnu novada pašvaldībai par atbalstu Līgai, veikalam Gandrs par inventāru un tā kā kluba līdzekļi rodas arī no Magnēta dalības maksām – ĻOTI LIELS PALDIES IKVIENAM VALMIERAS MAGNĒTA DALĪBNIEKAM. KATRS JŪSU STARTS IR REĀLS FINANSIĀLS ATBALSTS MŪSU JAUNIEŠIEM, KAS GRIB UN VAR!! PALDIES! Šogad Eiropas čempionāta izmaksas bija ļoti lielas un Latvijas orientēšanās federācija praktiski visus izdevumus novēla uz klubu un vecāku pleciem, tādēļ vēlreiz visiem paldies!